Bez svarīgām reformām, “Tet” un LMT apvienošana kropļos konkurenci un radīs monopolu

Šobrīd aktīvi tiek diskutēts par divu telekomunikāciju tirgus spēlētāju, Latvijas valstij un Zviedrijas līdzīpašniekiem piederošo SIA “Latvijas Mobilais Telefons” (turpmāk – LMT) un SIA “Tet” iespējamu apvienošanu. Manuprāt, šī savienība radīs vēl lielāku konkurences kropļošanu telekomunikāciju nozarē, izveidojot “monopolizētu milzi” valsts paspārnē un ievērojami pasliktinot pārējo tirgus spēlētāju pozīcijas. Lai apvienošanās notiktu bez katastrofālas ietekmes uz tirgu, pirmkārt, jaunizveidotais uzņēmums nedrīkst palikt valsts īpašumā, un, otrkārt, jāveic strukturālas reformas, juridiski nodalot stratēģiski svarīgo pazemes kabeļu kanalizācijas infrastruktūru no “Tet” un LMT neatkarīgā vienībā un nodrošinot tai piekļuvi pēc vienlīdzīgiem nosacījumiem.

Apvienotais uzņēmums baudīs valsts nodrošinātu aizsardzību

“Tet” ir vēsturiskais fiksētā tīkla operators, kura īpašumā ir stratēģiski svarīga pazemes kabeļu kanalizācijas infrastruktūra, savukārt LMT ir lielākais spēlētājs telekomunikāciju nozarē. Abu komersantu potenciālo savienību var pielīdzināt bīstamai ķīmiskai reakcijai, kas rezultātā var novest pie katastrofas. Pirmkārt, gan “Tet”, gan LMT jau šobrīd dominē vairākos segmentos. Otrkārt, abi arī konkurē savā starpā. Treškārt, “Tet” un LMT apvienojoties un jaunizveidotajam uzņēmumam nonākot valsts azotē, ievērojami pieaugs tā dēvētais super-dominances risks; proti, tas iegūs tādu būtisku dominanci, kur monopolizētam uzņēmumam ir praktiski neierobežota spēja darboties neatkarīgi no konkurentiem, piegādātājiem un galalietotājiem. Turklāt  tas vēl plašāk spēs ietekmēt likumdošanas procesus valstiskā līmenī, nodrošinot savas intereses un stiprinot pozīcijas. Rezultātā lielākie zaudētāji būs ne vien Latvijas iedzīvotāji, kuri par pakalpojumiem būtiski pārmaksās, bet valsts kopumā, jo daudzas izmaksas gan tieši, gan netieši tiktu segtas no valsts budžeta.

Sagaidāms, ka apvienotā uzņēmuma pakļautība valstij radīs tam būtiskas priekšrocības, piemēram, subsīdijas, izdevīgāku regulatīvo režīmu vai piekļuvi lētākam finansējumam, kad tas būs nepieciešams. Tam, kā jau minēju, būs ietekme uz patērētājiem, jo, valsts uzņēmumam dominējot, tiks samazināta cilvēku iespēja izvēlēties un, visdrīzāk, kāps arī kritiski svarīgo telekomunikāciju pakalpojumu cenas. Par ko maksāsim mēs visi.

Turpināsies favorītisms publiskajos iepirkumos un gaidāma dīkstāve tehnoloģiju attīstībā

Jau gadiem ilgi LMT un “Tet” tiek lutināti ar priekšrocībām publiskajos iepirkumos, valsts un pašvaldību iestādēm dodot priekšroku valstij piederošu uzņēmumu piedāvājumiem, lai gan citi komersanti var nodrošināt tikpat kvalitatīvus pakalpojumus par daudz izdevīgākām cenām. Ne velti uzskatu, ka nesaimnieciska domāšana ir viens no iemesliem finansējuma problēmām pašvaldībās un virknē valsts iestāžu, ilgtermiņā pārmaksājot par telekomunikāciju pakalpojumiem. Piemēram, ja analizējam tikai ministriju iepirkumus, tad vairāk nekā 80 % no visām mobilos sakarus nodrošina LMT. Salīdzinājumam – Lietuvā, kur nevienam komersantam nav valsts daļu un ir ieviests telekomunikāciju e-katalogs, visi trīs operatori publiskajos iepirkumos ir vienlīdzīgi konkurenti, un tirgus ir sadalīts vienmērīgi. Konkurences apstākļos ieguvēji ir klienti.

Līdztekus tam brīvā tirgū, kur vērojama asa konkurence, uzņēmumiem ir nemitīgi jādomā par jauniem konkurētspējas aspektiem. Biznesam ir jāattīstās un jāpielāgojas, mainoties kopsolī ar pieprasījumu un patērētāju prasībām. Taču bieži vien uzņēmumi valsts paspārnē izjūt mazāku konkurences spiedienu un inovācijas telekomunikāciju pakalpojumu jomā nav to prioritāte, tā bremzējot progresu dinamiski mainīgā nozarē. Šajā scenārijā ietekmēta tiek visa sabiedrība, sašaurinās telekomunikāciju pakalpojumu klāsts, sadārdzinās pakalpojumu cenas u.tml.

LMT un “Tet” apvienošanās rada risku politiskai ietekmei un papildu slogam valsts budžetam

Brīdī, kad valsts kontrolē uzņēmumu, kam objektīvi vajadzētu darboties sīvas konkurences apstākļos, paveras risks lēmumu pieņemšanai politisku, ne ekonomisku apsvērumu ietekmē. Šāda šķietama konkurence publiskā sektora telekomunikāciju pakalpojumu sektorā ir tikusi uzturēta jau līdz šim. Valstij pieņemot lēmumus vai atbalstot sev piederošo uzņēmumu darbību tādējādi, ka tie kalpo politiskiem vai sociāliem mērķiem, valsts lēmumi vairs nav vērsti uz valsts ekonomikas izaugsmi, uzņēmuma konkurētspējas veicināšanu vai rentabilitātes kāpināšanu. Vienkāršiem vārdiem sakot, valsts neefektīvi pārvalda sev piederošu biznesu, jo biznesam tiek radīta faktiska iespēja darboties ārpus konkurences ietekmes. Vēl jo vairāk, jāņem vērā, ka milzīga uzņēmuma nonākšana valsts īpašumā var radīt papildu slogu valsts budžetam, īpaši, ja tas nav rentabls, kā arī prasa subsīdijas vai finansiālu glābšanu dažādu satricinājumu dēļ.

Nepieciešamas strukturālas reformas un abu uzņēmumu pāreja privāttiesību subjekta īpašumā

Gadījumā, ja LMT un “Tet” apvienošana tomēr notiks, manuprāt, jaunizveidotais uzņēmums nedrīkst palikt valsts īpašumā, jo tikai tā iespējams izvairīties no tirgus konkurences kropļošanas, kur līdzās vērosim arī telekomunikāciju tehnoloģiju attīstības dīkstāvi, cenu kāpumu u.c. blakusefektus. Vienlaikus būtiski izvērtēt strukturālas reformas, juridiski nodalot stratēģiski svarīgo pazemes kabeļu kanalizācijas infrastruktūru no “Tet” un LMT neatkarīgā vienībā un atstājot to valsts kontrolē. Valstij uzturot šo stratēģiski svarīgo infrastruktūru, t.sk., iznomājot to citiem tirgus dalībniekiem pēc vienlīdzīgiem nosacījumiem bez riska gūt konkurences priekšrocības, tiks nodrošināti arī efektīvi un caurskatāmi piekļuves pakalpojuma sniegšanas procesi.